Margitas sala (Margaritas sala) atrodas starp Budu un Peštu - galvenajām daļām, no kurām arī sastāv pilsēta. Tā saucas tāpēc, ka Margaritas tēvs, karalis Bēla IV, atdeva savu pēdējo (9. bērns), nevajadzīgo meitu mūķenēs. Iebāza klosterī taisni no zīdaiņa vecuma. Viņš to izdarīja, lai pielabinātu To Kungu, lūdza atbrīvot no mongoļu iebrukuma. Šos pilsoņus ungāri padzina, un karalis ātri pārdomāja. Par vēlu! Līdz tam laikam meita jau bija pavisam nojūgusies un nolēma veltīt dzīvi reliģijai. Un ne jau vienkārši tāpat, bet pa hārdkoram: valkāja asaru kreklu un jostu miesas mērdēšanai. No tāda neveselīga dzīvesveida viņa arī nomira 28 gadu vecumā. Toties viņu godina kā svēto, lūk, salu nosauca viņai par godu. Apšaubāms bonuss.
Mēs pasēdējām kafejnīcā, kur uzzinājām par nacionālā ēdiena eksistenci ar nosaukumu langošs (langoss?). Tas ir kaut kas līdzīgs picai, tikai mīkla ir apcepta eļļā. Agrāk tā nedarīja, bet tagad tas ir pats populārākais variks. Pildījums mēdz būt visdažādākais, bet klasiskais - skābais krējums+ķiploks vai siers. Kādam no mums langošs aizgāja, kādam nē, bet to sajūsmu, kāda mēdz būt trevel-blogeriem, neviens neizjuta.
Pēc uzkošanas aizkātojām tālāk pa salu. Pablenzām uz muzikālo strūklaku, zvēriem, puķu dobēm, milzīgiem kokiem, kas joprojām zaļi. Mīlīgi. Salas malās ir promenādes, bet galos - divi tilti. Caur salu iet labs caurbraucamais ceļš ar autobusu, lai būtu viegli nokļūt. Tur mēs redzējām modīgu šosejas braucēju grupas. Grūti pilsētā dzīvot, maz kur ir vieta treniņiem.
Pastaigājāmies līdz tumsai, noskaidrojām, ka taksi izsaukt nav iespējams - visu laiku aizņemti. Ar tādām zemām cenām - loģiski. Atgriezāmies savā rajonā ar autobusu. Tas ir pilns ar restorāniem, bāriem, kazino, striptīzklubiem, karaoke, viltus dragdīleriem (uzmetējiem), ūdenspīpētavām. Tusiņš brīvdienās turpinās līdz pieciem rītā un tālāk. Mēs naktī vairāk mēģinājām gulēt, nevis tusēt, tāpēc mums gāja ne pārāk saldi. Kaut arī manā istabā bija dubultie stikli, bet ausīs ausu aizbāžņi, es vienalga jutu diskotēkas basu, bet vietām pat kņadu un troksni no ballīšu zvēriem. Ne visiem tā paveicās - viesistabā-studijā ir vienkārtas stikli, un mani cvargi cieta no trokšņa.
Toties varēja just, ka dzīve kūsā, pozitīviņāk.
